Zemgales NVO centrs

Margaritas pieredzes stāsts Polijā

31. maijs, 2019

Sveiki, mani sauc Margarita. Es esmu no Latvijas. Šī bija mana pirmā reize, kad devos viena pati uz svešu valsti. Bet izrādās, tas nepavisam nav bailīgi. Protams, ierodoties nepazīstamā vietā un nezinot valodu ir pagrūti, bet tā ir nereāli laba pieredze un atmiņas.

Par Erasmus+ programmu dzirdēju no saviem draugiem un paziņām, un šogad nodomāju: "Kapēc neizmēğināt tik brīnišķīgu iespēju?". Un tā es devos uz Zemgales NVO centru, kas atrodas Jelgavā, uzzināju visu nepieciešamo informāciju, atradu sev piemērotu projektu un devos pavadīt divus mēnešus Polijā pilsētā Leszno, kur atrodas organizācija Fundacja Centrum Aktywności Twórczej, kas mani uzņēma.

Mēs bijām trīspadsmit jaunieši, kas ieradās Polijā veikt brīvprātīgo darbu šos divus mēnešus.
Kā izpaudās mūsu darbs? Mēs gatavojām prezentācijas un devāmies uz skolām stāstīt Polijas jauniešiem par kultūru mūsu valstī un atšķirībām starp tām. Mēs atcerējāmies bērnu spēles, ko spēlējam mūsu valstīs un devāmies rotaļās ar Polijas bērniem bērnudārzos. Mēs organizējām dažāda veida darbnīcas, kur varēja nākt Polijas jaunieši un apgūt kaut ko jaunu. Mēs centamies parādīt Polijas iedzīvotājiem dažādu valstu kultūru īpatnības, pievēršot uzmanību tam cik atšķirīga ir pasaule mums apkārt.

Mēs dzīvojām dzīvoklī. Tur atradās virtuve, vannas istabas un istabas, kurās pārsvarā dzīvojām pa divi. Mums tika izdalīta kabatas nauda un nauda ēdienam. Mēs paši pirkām pārtiku atbilstoši mūsu gaumei un gatavojām sev maltīti. Par kabatas naudu mēs varējām iegādāties sev nepieciešamās lietas, apğērbu vai doties apskatīt kādu pilsētu.

Gandrīz katru sestdienu un svētdienu mums bija brīvas dienas, kuras varējām pavadīt pēc saviem ieskatiem. Mums bija arī iespēja izmantot papildus brīvdienas, ja mums tas bija nepieciešams.

Kā mēs zinājām, ko mums darīt? Mums bija schedule. Izveidots grafiks, kur bija mūsu vārdi, datumi, ko, kur  un kas mums vajadzēs darīt. Tas atjaunojās katru dienu, līdz ar to tā laikam bija vispopulārākā vietne, kuru apmeklējām šajos divos mēnešos, lai neko nenokavētu.

Katram no mums bija savs mentors, kas kļuva par mūsu Polijas draugu un palīdzēja izdzīvot šos divus mēnešus. Ar viņu mēs varējām pavadīt kopā laiku, apgūt valodu, un pajautāt jebkuru informāciju, ja kaut ko nezinam par Poliju. Man ļoti paveicās ar mentoru, un esmu viņai ļoti pateicīga par šo brīnišķīgo laiku.

Polijas iedzīvotāji ir ļoti laipni, un fakts, ko par viņiem uzzināju ir punktualitāte. Ja cilvēks neierodas uz tikšanos laicīgi, tātad viņš nerespektē otru cilvēku. Un tas arī mums ļoti palīdzēja, jo mums bija jāiemācās respektēt cilvēkus un viņu laiku.

Atrodoties citā valstī es ieguvu ļoti daudz. Mans skatījums uz pasauli, kas tajā notiek un citu valsts kultūrām kļuva daudz plašāks. Es kļuvu drošāka un atvērtāka. Sākumā daži jaunieši teica, ka cilvēki no Baltijas valstīm ir diezgan atturēti vai arī nedaudz kautrīgi, un es jautāju, kapēc viņi tā domā, jo latvieši taču ir ļoti aktīvi. Bet tik tiešām, kad atgriezos atpakaļ, es to pamanīju, jo dzīvojot ar cilvēkiem no dažādām valstīm, kuri ir ļoti atvērti un gandrīz neslēpj savas emocijas, jūtas, garastāvokli, es arī pārņēmu šo daļu rakstura īpašību, un esot atkal latviešu vidū man likās, kapēc viņi ir tik aizvērti, kapēc viņi neizrāda visas savas emocijas. Bet mēs mainamies, un uzreiz var manīt, ja cilvēks ir saskaries ar citas kultūras cilvēkiem, jo viņš ir daudz atvērtāks, nekā cilvēks, kas visu mūžu dzīvo vienā vietā.

Šis projekts ir vieta, kur var izpausties un realizēt savas idejas. Mēs varējām piedāvāt savas idejas, izteikt domas, veidot darbnīcas, piedalīties pasākumos, šeit mēs jutāmies kā mājās.
Kā teica viens no brīvpratīgajiem, mūsu pēdējās dienās Leszno:" Šī ir vēl viena komforta zona, izņemot mūsu mājas, kuru ir ļoti grūti pamest."

Šajos divos mēnešos mēs kļuvām kā liela ğimene. Tas ir brīnums. Mēs atbraucām no dažādām valstīm, mums ir dažādas kultūras un zināšanas. Bet mēs satikāmies vienā vietā un iepazinām viens otru. Mēs kļuvām par ļoti tuviem. Kad braucu prom es nevarēju apjaust to domu, ka vairs nekad nesatikšu šos cilvēkus visus kopā. Man likās - pēc dažām stundām es būšu atpakaļ un mēs atkal darīsim kaut ko kopā. Jo es pieradu pie katra no viņiem, mums bija savi joki, savas sarunas. Un atgriežoties mājās daudz kā no šī visa pietrūks. Tas bija brīnišķīgi pavadīts laiks.

Mēs katrs bijām no citas valsts un vienīgā valoda, kurā varējām sazināties visi bija angļu valoda. Un ja jūs domājiet:" Es slikti zinu angļu valodu...es nemāku runāt angliski...man ir bail." Tad jums nav par ko uztraukties. Jūs domājiet mēs visi zinājām perfekti angļu valodu? Protams, ka nē! Ja tu zini angļu valodas pamatus, tad tu izdzīvosi. Jo tev nav izvēles. Tev ir jārunā ar cilvēkiem angliski, tev ir jāsaprot viņi, un kad tu komunicē ar viņiem, kad tu sāc runāt,  tad tu iemācies angļu valodu. Un jau pēc dažām nedēļām tu mierīgi komunicē ar visiem apkārtējiem un tev ir nereāls prieks par to, jo tu vienkārši gribi runāt un tevi nevar apturēt.

Es iesaku katram izmantot šo iespēju. Izmantot iespēju iepazīt citu valsti, citu kultūru un atrast jaunus draugus. Laiks, ko es pavadīju Polijā izmainīja mani un es to atcerēšos ļoti ilgi.
Un kā saka- ar ceļošanu saslimst. Protams ir dažāda tipa cilvēki, un var satikt tādus, kuri nemīl ceļot, bet es neesmu no tiem.

Ja tu esi aizbraucis ceļojumā, tad tu nevarēsi vairs apstāties. Tu vienkārši gribēsi ceļot. Un runājot par mani, atbraucot atpakaļ es jau nākamajā dienā biju gatava atkal kaut kur doties. Iespaidi un emocijas, ko saņem ceļojuma laikā, darot kaut ko brīnišķīgu, dod nereāli daudz spēka un gribēšanas. Tas ir kā enerğijas ieplūdums organismā. Tu esi vienkārši tā pārpildīts, ka gribas iet un darīt.
Un ja jūs gribat kaut ko darīt, tad nebaidaties. Ejiet un dariet. Jo pēc kāda laika jūs varat nožēlot, ka neizmēğinājāt. Un pat ja jums nesanāk, tas ir brīnišķīgi! Jūs guvāt pieredzi, un tagad jūs zināsiet, kā darīt nākamajā reizē.

Vienkārši dodies uz savu mērķi un es zinu, tev viss izdosies!